Kā Tev iet? Nu tā pa īstam, kā Tu jūties, kas slēpjas aiz ekrāna, ko nozīmē Tavs dežūrsmaids, ko stāsta Tava āriene, ko noslēpj glancēto žurnālu lapas un izmeklētie vārdi...
Man iet citādi. Pavisam
citādi kā pirms gada, kad jutos kā slimnieks vai ieslodzītais, kas beidzot ir
ticis ārā no sava nosacītā cietuma. Tad
es apzināti sevi rehabilitēju, bet ak vai, jau atkal iekritu pierastās rosības
slazdos, lai nevajadzētu pārāk daudz domāt ko un kā gribu es. Lielais Vajag
Sabiedrībai mani atkal apēda. Ir kāda sabiedrības daļa uz kuras es nepārtraukti
uzķeros – bērni un jaunieši. Ja viņiem vajag, tad nekas nešķiet par grūtu. Bet….
Beigu beigās parasti saprotu, ka ne jau viņiem to vajadzēja, bet gan viņu
pārstāvjiem…. Atkal ļāvos tapt izmantota. Tā ir, kad īsti nezini, ko pati gribi,
bet tikai „pieslēdzies” kādai grupai, kas grib kaut ko līdzīgu. Un tomēr – tas bija
jāizdzīvo, lai pārstātu baidīties un noticētu tam, ka arī es varu būt impulsa
nesējs, kurš meklē domubiedrus Saviem sapņiem, nevis realizē citu sapņus. Es
patlaban mācos saņemt. Tas ir svarīgi,
lai netraucētu veselīga došanas un ņemšanas cikla apriti. Esmu nedaudz
apjukusi, jo atkal esmu kopā ar Jaunu izaicinājumu Sev. Dziļuma man vienmēr ir
pieticis, tagad mācos vieglumu un kritisku pieeju. Es beidzot esmu beigusi slēpt savu
sievišķīgumu, ko darīju baidoties izaicināt un būt pārprasta. Arī valodā
meklēju vienkāršību, lai satiktos un turpinātu. Kopumā iet grūti, jo beidzot mācos drosmi un veidus kā Sapņus padarīt redzamus uz Zemes.
Neviegli, bet patiesi.
Kas Tu esi par cilvēku? Kāds
patiesībā Tu esi? Vai viens no tiem, kurš skaisti prot runāt, bet dzīvē
pats pārkāpj pāri saviem vārdu kalniem? Vai tāds, kurš meklē vēl savu vietu un
sevi. Vai atkal pavisam citāds.
Par mani no
Cilvēku izteikumiem:
„Cilvēks, kas izaicina dzīvi dzīvojot uz naža
asmens. Tikai kritiena sajūta, bet vienmēr ir tā, ka esi atpakaļ uz sava šaurā
ceļa. Sevis izvēlētā ceļa.”
„Enerģijas
plūsmas cilvēks.”
„Maģiskā.”
„Saimnieku pēctecis,
kas nekad nespēs būt tikai kalps.”
„Pilnīga
labsirdība un dāsnums.”
„Avārijas
brigāde, kad ir patiesi sūdi.”
„Puišelis
brunčos.”
„Козёл отпуще́ния — в иудаизме особое
животное, которое, после символического возложения на него грехов всего народа,
отпускали в пустыню.” (Grēkāzis)
„Ragana”
„5 in 1”
„Cilvēks
orķestris”
„Pelēkais
kardināls”
„Dabas bērns”
„Nesaprotami
biedējoša”
Par mani no
manis pašas:
„Bērns, kurš
katru dienu dodas ceļā un brīnās.”
„Tāda, kas
mācās pasauli mūžīgi”
„Līdz Zemei
līdz galam nenonākusī dvēsele”
„Nenogurdināmā,
jo Viņš vienmēr ir ar mani”
„Cilvēkmīle”
„Skolotāja un
skolnieks”
„Plūsmā (flow
stāvoklis) dzīvojoša un radoša ”
„Dabas
dzirdētāja”
„Sajūtu un
lielo domu cilvēks”
„Mazo ikdienas
prieku burve”
„Cilvēks, kam
daudz ir dots un no kura daudz tiek prasīts.”
„Cilvēks, kas
mācās sapņot un gribēt.”
„Sevis
meklētāja sevī, pasaulē un citos cilvēkos”
„Īstuma
glabātāja”
„Māku ātri bēgt
un labi slēpties gan fiziski, gan dvēseliski”
„Drusku naiva”
Domāju, ka nu
jau pietiks….. kaut kas katru dienu zūd un atkal nāk klāt.
Kas ir Tavas
vērtības? Vai tie ir cilvēki,
attiecības, ģimene, grāmatas, sarunas vai tas ir kaut kas pretējs?
1.Cilvēki un attiecības. 2. Skaistums. 3. Darbs. 4. Asins saites jeb
dzimta. 5. Zināšanas. 6. Sarunas. 7. Radīšana. 8. Rakstīšana. 9. Vienkāršība.
10. Daba. 11. Dievs. 12. Mīlestība.
Kas Tev pa īstam
patīk? Tas, ko sev centies
demonstrēt, vai tas, ko paslepus zem galda dari un par ko sapņo mirkļos, kad
vari būt viens?
Man patīk dzīvot, sapņot,
daudz kustēties un radīt skaistas lietas. Patīk tikties un sarunāties ar dažāda vecuma un sociālo slāņu cilvēkiem par
daudz un dažādām lietām. Patīk rīkot
ballītes, pasākumus un radošās darbnīcas. Patīk meditēt un domāt lielas
domas. Patīk dalīties.
Kādi cilvēki ir ar
Tevi? Tie, kuri grib Tevi vai tie, kurus vairāk
gribi Tu? Tie, ar kuriem esi bijis kopā gadu gadiem vai esi izveidojis pavisam
jaunu paziņu un draugu loku.
Visgrūtākais jautājums. Kaut
kā tā ir sanācis, ka dzīves situācijas mani vienmēr aiznes projām uz citu vietu
un vidi no cilvēkiem ar kuriem esmu bijusi kopā. Ar mani kopā parasti ir
cilvēki ar kuriem kopā es kaut ko daru – darbs, pasākumi, projekti, mācības.
Vides (vietas) mainās, cilvēki mainās. Tāpēc
es esmu iemācījusies vairs pārāk nepieķerties cilvēkiem uz ilgāku laiku, bet
baudīt laiku, ko mēs pavadām kopā šeit un tagad. Gadās jau arī, ka kāda no
saitēm saglabājas ilgāk. Nereti pat ilgāk kā būtu vēlams mums abiem vai kā es to gribētu. Patlaban
mācos veidot savu gribēto cilvēku grupu, kas ir ap mani. Nu kā jau teicu – es vispār
mācos gribēt kaut ko sev. Beidzot ir jāsaprot, ka „mazākie” brāļi un māsas ir izauguši un
viņiem nav jāatdod viss. Jāatradinās no vecā niķa meklēt sev apkārt „mazākos” ,kam
„it kā” vairāk vajag .Jā es varu iedot,
palīdzēt, atbalstīt, bet arī viņiem jāļauj pašiem dot, pašiem palīdzēt un
pašiem atbalstīt citus. Arī no „mazākajiem” ir jāmācās saņemt. Es mācos būt „mazākais” Sev. Viss mainās – un arī patlaban Es eju meklēt
Savējos Jaunos. Paldies tiem diviem
cilvēkiem, kas patiešām ir mani draugi neatkarīgi no vietas un laika. Tie
kuriem vajag tikai mani nevis kaut ko no
manis. Pārējiem, kas vēl tikai top par maniem draugiem, parasti vienmēr vajag
kaut ko no manis. Un vēl paldies tiem cilvēkiem, kas uz mirkli ienāk manā dzīvē
padarot to bagātāku un interesantāku.
Ko Tu gribētu darīt? Ja Tev būtu iespēja realizēt pavisam ko
lielu, traku vai citādi atšķirīgu, ko Tu darītu?
Radītu „Labo
sajūtu namu”. Māju ārpus laika un
ikdienas. Reālu māju, reāliem cilvēkiem. Man ir skiču un plānu albūms tieši šādai mājai.
Tā ir māja, kur cilvēks pabarotu gan savu miesu, gan dvēseli, gan garu. Miesas
barība būtu kustības, deja, pārgājieni ar grūtību pārvarēšanu, ūdens baudas, masāžas,
pirts, dabisks ēdiens un dzēriens, daba. Dvēseli barotu ar dažādu skaistu lietu
radīšanu no dažādiem materiāliem un dažādās tehnikās, ar pasaku un stāstu
teikšanu, dziedāšanu un muzicēšanu, mākslas darbu radīšanu. Ar vienu vārdu sakot –
sevis atklāšanu pasaulei. Garu barotu ar mācībām, sarunām, diskusijām,
meditācijām , svētku svinēšanu un kopā būšanu. Nams būtu kā instruments , kas
palīdz cilvēkam atrast sevi, nonākt pie sevis un būt pašam. Vienkārši Apstāties
un Būt. Varbūt to varētu saukt par
„L - AIVA” = Laimdota – Apzināšanās + Interese +
Vēlme + Aktivizēšanās…. Pirmajā reizē
apzinies, otrajā – sāc interesēties, trešajā – izjūti vēlmi, ceturtajā –
aktivizējies būt tajā visā iekšā. Un vēl tajā mājā būtu kopā būšanas vakari - nu tāda kā tematiska vakarēšana ar notikumiem,
aktivitātēm, sarunām, dzeju un teātri. Tas jau nav nekas jauns – tā kādreiz ir
bijis kultūras pilnās mājās, kad televizora un radio vēl nebija…. Tas ir mans lielais sapnis. Un, ja tā pārdomāju, katrā projektā un darbā,
ko es līdz šim esmu darījusi šī sapņa daļiņas, jeb „puteklīši” IR bijuši kā
nozīmīga, vērtīga un labu nesoša daļa.
Tikai pēc daudziem gadiem esmu sapratusi, ka šim namam ir jābūt Manam.
Mani sapņi Citu namos ir tikai sudraba puteklīši vai nelieli mozaīkas gabaliņi
no lielās mozaīkas.
Kad pēdējo
reizi esi bijis patiess? Tagad?
Vakar? Aizvakar? Neatceries? Kad smējies? Kad atzini, ka nezini atbildi uz
padoto jautājumiem?
Cenšos būt
patiesa visu laiku. Domājat, ka tas ir viegli? Daži apvainojas, daži uzskata
par naivu muļķi. Kāds saka, ka vajag ņemt lietas vieglāk un paviršāk. Nu ja es
to roku negribu bučot un negribu piebraukt, kur it kā piebraukt būtu vajadzīgi….
Šādas mirkļa manipulācijas ar kādu vēlāk var sāpīgi atspēlēties, jo šie
gājieni, lai paliktu būs jāturpina atkārtot vēl un vēl, ja reiz esi sācis. Diplomātija?
Jā, diplomātija ir kad abas puses šajā
situācijā ir līdzvērtīgas ieguvējas. Tad ja viena iegūst labumu tikai pieprasot,
bet otra iegūst labumu tikai izpildot un atdodot…. Manuprāt tā ir
vienkārši manipulācija. Smaidu es daudz un bieži, bet smiešanās kaut kā pēdējā
laikā ir bijusi mazāk. Lielā smiešanās bija Liepājā no 18. - 19. augustam. Ļoti labi! Jāpiedomā pie šī jautājuma.
Smieties vajag un es to gribu! Padoto man vairs nav. Patlaban pati sev esmu priekšniece un padotā. Domāju, ka jautājumi uz kuriem ir meklējamas
atbildes man rodas katru dienu. Citreiz ilgāk jāmeklē, cirtei ātrāk…
Iedvesmojošs šajā sakarā man ir teiciens iz V.Atāla : „Atbilde ir tepat gaisā.
Vēl tikai nav dzimis atbilstošs jautājums.”
Uzdot pareizo jautājumu ir tikpat svarīgi kā rast atbildi.
Ko Tu
baidies sev atzīt? Ka gribi dzīvot
savādāk? Ka gribi būt brīvs? Ka esi nelga? Ka nespēj ieskatīties acīs? Ka gribi
dejot? Ka gribi pārdot īpašumus un ceļot? Ka negribi to, ko grib citi?
Es dzīvoju
savādāk, esmu pietiekoši brīva un varu būt arī nelga, kas neskatās acīs tiem,
kuri melo „acīs skatīdamies. Dejoju es
kad gribu un, lai ceļotu man nav jāpārdod īpašums. Gribēšanu sev es tagad mācos, jo līdz šim esmu vairāk
piespiedusi sevi gribēt to, ko grib citi. Ko gan es varētu baidīties sev atzīt?
Es sev atzīstu gan savus labumus, gan nelabumus. Neviens jau manā ādā nevar
ielīst un no sevis es aizbēgt nevaru. Labi ir man divas kaitinošas lietas,
kuras es daru, bet ļoti cenšos iemācīties nedarīt. 1. Manī dzīvo divi
pretstati jeb mana dzīve ir kā Marsa
ceļš pa viņa orbītu – ātri –lēni, ātri – lēni…. Un tā bez gala. Es varu būt
mežonīgi ātra un avantūristiska savā darbībā, bet varu būt arī pilnīgi sastingusi
un nogaidoša. Kad skrienu kā vējš,
visbiežāk atduros kā miets. Savukārt, kad tupu klusa un mierīgā savā kaktiņā,
lai saprastu ko un kā tagad darīt, varu tā aizsēdēties, ka mēdzu palaist garām
īsto laiku un iespēju. Traki! Mācos izlīdzināt savu gaitu. Kad gribas skriet,
apstājos un tomēr pārlieku domās „par” un „pret” . Avantūru vietā mācos mīlēt risku. Kad atkal esmu
savā klusajā kaktiņā, neļauju sev tur sēdēt ilgāk par 72 stundām. Bet ja tomēr
ir gadījies aizsēdēties – labi apzinos, ka daudzu lietu darīšana un nokārtošana
paņems kavēšanās ilgumam līdzvērtīgu laiku, spēku un enerģiju. 2. Es bieži nespēju vienkārši nosēdēt mierā un
atpūsties. Man vajag rosību. Rosību visu laiku. Man ir jāmācās bezbēdīgi bez sirdsapziņas
pārmetumiem atpūsties. Daudziem ilglaicīgiem darbaholiķiem ir šāda pat vaina.
Es ļoti cenšos izārstēties no šīs savas atkarības, ļoti. Tas ir tik pat grūti
kā iemācīties ēst brokastis un kopt sevī drosmi. Ēst brokastis iemācījos un arī
ar bailēm tieku galā ļoti labi. Taisnība jau ir, ka cilvēka griba ir viņa
debesis!
Ko jaunu esi
apguvis? Valodu? Klusumu? Neko?
Smaidīt? Būt precīzam? Nebēgt?
Visu laiku kopš
kāda notikuma strādāju ar savu angļu valodas runāt varēšanu. Lasīšana,
saprašana utt. OK, bet runāšana vēl joprojām ir mans karstais kartupelis.
Klusumu patiešām esmu apguvusi un tas patiešām ir labākais fons skaidrām domām.
Patlaban mācos Gribēt Sev un nebēgt no
Savas Dzīves. Mācos mārketingu. Ļoti vajag!
Pēc kā Tu
ilgojies? Kas ir tas, kas Tev neļauj to piepildīt?
Pēc mājām. Patlaban to piepildīt neļauj tas,
ka es vēl tikai mācos Gribēt kaut ko Sev + To kā pārdot to, kas man ir, lai
savu dzīvi padarītu pārtikušu. Es gan mācos, gan eju arī praksē Dzīves skolā.
Šeit teorija bez prakses un otrādi nav iespējama!
Paldies
Evita!
1 komentārs:
Jauki. Man prieks, šo redzot.
Ierakstīt komentāru