Ziema – labākais laiks, lai gūtu jaunas zināšanas un pieredzi jaunām izvēlēm!

Apskaties! Ja interesē Piedalies un Padod ziņu citiem, kurus tas vārētu interesēt!

Ej uz: http://vmc.va.lv/?lang=lv&id=27&subid=56

 Precizētu plānu varu nosūtīt, ja jautāsiet e-pastā: mieramirklis@inbox.lv

Uz tikšanos!  

Un te 2 Mani valdorfskolas 1. klases stāsti dabas zinībās, kur jāmācās par dažādu lietu un radību dzīves cikliem dabā..... Kļūdas šur tur jāpielabo, bet būtība jau ir skidra.....

Tulpe un Kliņģerīte

Ir pavasaris. Gaiss pildās ar saules siltumu un putnu dziesmām. Daba mostas – zeme ir saulītes staros jau krietni sasilusi. Pumpuri lielā spēkā glabā lapas un ziedus, lai sprāgtu vaļā, plauktu un ziedētu.

Kādā dārza stūri, kur cilvēks bija glīti uzirdinājis dobīti zem zemes sarunājās Sēkliņa un Sīpoliņš.

-          Labdien, teica sēkliņa, es esmu puķes sēkliņa. Dārznieks mani  nupat iesēja, lai es izaugtu par skaistu puķi, kuru sauks par kliņģerīti, bet kas esi tu?

-          Es arī esmu puķes sīpols, bet mani gan dārznieks šeit iestādīja rudenī un lūdza pacietīgi caur ziemu  gaidīt pavasari. Brr… tas bija auksti un grūti. Dārznieks teica, ka pavasarī es uzziedēšot kā tulpe.

-          Tu gan esi drosmīgs, Sīpoliņ, ja to izturēji.  Saki, kas tev tā par baltu bārdu pazodē un baltu puļķīti uz galvas?

-          Baltie mati nav bārda, bet manas saknītes ar kurām es barojos ar zemes spēku, lai mans baltais, kā tu nosauci „puļķītis”, kas patiesībā ir asniņš, varētu augt uz augšu pretī saulei un siltumam, izaugot par skaistu puķi.

-          Vai…. Sēkliņa noskuma. Man nav ne saknīšu, ne asniņa…. Kā gan no manis izaugs puķe?

-          Pacietība un tikai pacietība ir tas kas katru  puķes sēkliņu padara par puķi. Gaidi – būs tev gan saknītes, gan asniņš – atbildēja tulpe.

Pagāja laiks. Un nu jau no zemes laukā spraucās asniņi. Baltie  zemzemes „puļķīši” aiz prieka, ka sastapuši zeltaino un silto saulīti un gaisu, kas viņus arī baroja, palika zaļi.

Mazā kliņģerīte un tulpe turpināja savu sarunu saules pielietajā pasaulē.

-          Sveika! -  teica kliņģerīte - Tev bija taisnība – nu man ir gan saknes, gan asns. Man gan ir tāda niezoša sajūta it kā asns gribētu kļūt par ko vairāk. Bet es nezinu par ko?

-          Par lapām, mīļo kliņģerīt, par lapām. Paskaties kādas man divas skaistas lapu ausis jau atritinājušās! – tulpe palepojās.

-          Šausmīgi niez – laikam es arī ritināšu vaļā.

Un atkal pagāja laiks. Tulpe starp savām zaļajām ausīm bija izaudzējusi garu kātu ar zaļu iegarenu bumbuli galā, bet kliņģerīte tā bija aizrāvusies ar lapu darināšanu, ka visi viņas kātiņi bija ar tām krāšņi rotāti un tā atgādināja mazu krūmiņu.

-          Klau tulpīt? Kas tev tā par dīvainu bumbu kāta  galā? Man nekā tāda vēl nav…

-          Tas ir mans ziedpumpurs. Tur iekšā ir katras puķes lielākais prieks – zieds. Atkal vajadzīga pacietība un jāgaida. Man kaut kā pēdējā laikā gribas vēl kaut ko biežāk uzēst, jo šķiet ka no zemes neko daudz vairs nevar paņemt, ar to ko saņemam no gaisa arī vairs nepietiek….

-          Jā. Man tāpat. Es dzirdēju, ka dārznieks kaut ko teica par mēslojumu. Papildmēslojumu. Kas tas ir ,tulpīt?

-          Jā. Tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs, lai pietiktu spēka izplaukt ziedā. Tad jau būs īsts svētku mielasts!

Pēc kāda laika tulpe uzziedēja ar skaistu sarkanu ziedu, kuram sešu ziedlapiņu viducī zaigoja maza zeltaina zvaigzne.

-          UUUU…. Tulpe, cik tu esi skaista! Es gan laikam nekad neziedēšu, jo man nav ne tāda kāta, ne tāda skaista ziedpumpura, tikai tādas mazas zaļas podziņas pašos zaru galiņos.

-          Atceries, ko es teicu par pacietību. Katrai puķei ir savs laiks, savs pumpurs un savs zieds. Tieši tāpēc jau puķes ir tik dažādas, lai šī pasaule būtu pēc iespējas skaistāka.

-          Labi pacietīšos un gaidīšu…. – kliņģerīte klusi nopūtās.

Pagāja laiks un mazās zaļās podziņas, kas bija kliņģerītes pumpuri pārtapa par palieliem simtzeltainu ziedlapiņu ziediņiem ar brūnu actiņu vidū. Bet tulpe… Ak tulpe, pēc tam, kad viņu bija apciemojušas bites, vienu pēc otras nometa zemē savas sešas ziedlapiņas. Palika tikai kāts ar savādu maciņu galā. Kliņģerīte izbijās!

-          Tulpīt, kāpēc tu tā izdarīji? Kas tagad ar tevi būs?

-          Tāda ir puķes dzīve – mazajā maciņā es glabāju savas sēkliņas, taču šajā skarbajā , vēsajā ziemas zemē tās nevarēs nobriest, tāpēc dārznieks izdarīs kaut ko tādu, lai zem zemes to spēku atdotu manam sīpoliņam.

Nākamajā rītā kliņģerīte ieraudzīja, ka dārznieks tulpes kārtu ar sēklu maciņu vienkārši nogriež. Viņa pie sevis nodomāja – es gan tā neļaušu ar sevi izrīkoties un man galu galā nav sīpola ar kuru kaut kas vēl varētu notikt….  Pamazām tulpes lapas nodzeltēja un beigu beigās palika brūnas un sadrupa par zemi. Savukārt kliņģerīte, kad bija draudzējusies ar bitēm un tauriņiem, un kad bija nometusi savas ziedlapiņas, pamanīja, ka zieda viduča vietā ir izveidojušies daudz mazu radziņu. Kliņģerīte pielika vienu no savām lapiņām vietai, kur zem zemes atradās tulpes sīpols un pajautāja:

-          Tulpīt, vai tu mani dzirdi?

-          Dzirdu, dzirdu, kliņģerīt!

-          Vai esi droša, ka visām puķēm pēc ziedēšanas ir sēklu maciņi…. Man nav, bet ir tikai tāds radziņu čemurs…

-          Es jau teicu, ka puķes ir dažādas un arī to sēklas tieši tāpēc ir dažādas.

-          Labi, no mierināji. Bet ko dari tu?

-          Man pie sāniem aug mans bērniņš -  mazs jauns sīpoliņš, kas kādreiz tieši tāpat kā es taps par jaunu tulpi. Rudenī mēs šķirsimies un katrs atsevišķi pārcietīsim ziemu, lai gaidītu pavasari. Tāda ir tulpes dzīve.

-          Bet kāda būs mana dzīve, ja man nav sīpoliņa?

-          Toties tev ir daudz, daudz sēkliņu. Dārznieks tās savāks un noglabās savā istabas siltumā līdz pavasarim, lai tad atkal no jauna iesētu zemē un būtu jaunas kliņģerītes. Ar tavu stumbru un zaļajām lapām notiks tāpat kā ar manējām – tās pamazām pārtaps par zemi.

-          Paldies Tev tulpe par labajiem padomiem no pavasara līdz rudenim. Tagad es zinu, ka mēs mūžīgi turpināsimies savās sēklās un jaunajos sīpolos.  Tāda ir puķes dzīve – ziedēšana, pasaules izdaiļošana un mūžīga turpināšanās! Un vēl es uzzināju, kāpēc man ir tik daudz ziedu!

-          Kāpēc?

-          Kāda gudra sieva teica, ka mani ziedi noder kā zāles, lai dziedētu dažādas kaites un slimības cilvēkiem. Tas ir tik labi, ka es varu arī tā palīdzēt! Man nemaz nebija žēl, ka viņa noplūc manus ziedus, lai tos izžāvētu! Ir tik labi noderēt vēl vairāk kādam, kas par tevi rūpējas!

-          Tas labi kliņģerīt! Katram augam un puķei ir sava sūtība un nozīme uz zemes. Daži ir radīti skaistumam, daži ir rādīti veselības saglabāšanai, daži ēdienam cilvēkiem, putniem, kukaiņiem un zvēriem, no dažiem var izgatavot audumus un krāsas,  bet paši lielākie – koki, sargā zemi no vēja palaidnībām, dod materiālus cilvēkiem un tāpat kā mēs visi attīra gaisu no indēm, lai visam dzīvajam būtu, ko elpot. Tik tiešām ir labi būt noderīgam šajā pasaulē!

Zaķa stāsts

Ar katru dienu ziema atkāpjas un mans baltais ziemas kažoks tieši tāpat atkāpjas. Cik labi ka Radītājs ir padomājis par manu drošību, lai es varētu labi paslēpties! Lai es varētu būt kā zeme dažādos gadalaikos!  Zaķa dzīve patiešām  ir diezgan nedroša. Es bieži domāju, ka esmu laikam radīts tikai tāpēc, lai kāds mani apēstu vai novilktu ādu pār acīm! Ej, nu zini kā tas īsti tur ir… Taču neskatoties uz mūžīgo slēpšanos un baidīšanos mana dzīve šajā Dieva pasaulē nav nemaz tik slikta. Ziemā gan tā pagrūtāk ar ēšanu, jo jāpārtiek no koku zariņiem un miziņām, kādas lapiņas, ko var izkasīt no sniega apakšas. Gadās jau arī nostrādāt kādas palaidnības, bet es vienkārši nespēju atturēties, ja cilpoju garām kādam augļu dārzam, kur aug jaunās ābelītes un ķirši, kuras cilvēki nav aptinuši ar asām skujām vai papīriem ! To miza un zariņi ir vislielākais ziemas gardums! Tikai no suņiem gan jāuzmanās.

Pavasarī, vasarā  un rudenī mūsu galds gan mežā, gan pļavās ir bagātīgi klāts. Zāle, jaunās lapiņas, āboliņš, zaķkāposti. Bet es atkal nespēju atturēties, ja vakaros gadās cilpot gar cilvēku dārziem un laukiem. Nu īstie svētku galdi! Sulīgie kāposti, burkāni un bietes, kāļi un zirņi…. Visus kārumus nemaz nevar uzskaitīt! Laukos kraukšķīgie labības asni un kukurūza. Es patiešām nesaprotu tos cilvēkus un viņu suņus, kas ar mani un maniem brāļiem  šajā milzīgajā bagātībā negrib dalīties! Vai tad viņiem nepietiek? Suns pats to visu nemaz neēd, bet metas virsū kā traks. Un cik gan cilvēks ir ļaunatminīgs! Ziemā kopā ar citiem rīko medības! Tas ir briesmīgs notikums, jo viņš ne jau noķer un saplosa kā dažkārt vilks vai lapsa, bet iedzeļ ar kaut ko asu un karstu pa gabalu, tā ka nevari pakustēties un esi beigts un pa galam.

Parasti jau es dzīvoju viens, bet pavasaros. Jā, pavasaros  līdz pat labības novākšanai zaķi satiekas daudz biežāk. Kad vēders pilns un labs prāts, manā zaķa sirdī pamostas kaut kāds aicinājums, kaut kādas savādas ilgas. Es tās saucu par turpināšanās ilgām.  Neko es nevaru ar sevi padarīt, ja kāda zaķene man ir tik ļoti iepatikusies, ka gribas lai mēs turpinātos daudzos jaunos zaķos. Tas patiesībā ir katra īsta zaķa pienākums. No  pavasara līdz rudenim man tas sanāk diezgan daudzas reizes ar daudzām zaķenēm.  Jūs domājat, ka ir tik vienkārši Turpināties? Nē. Arī citi zaķi grib turpināties! Un ko lai dara, ja vairākiem zaķiem ir iepatikusies viena zaķene, bet viņa izvēlēsies tikai vienu?  Tad nu ir viņai sevi jāpierāda kā stiprāko un varenāko. Tas notiek tā: vispirms es vareni svilpju, tad skaļi bungoju ar pakaļkājām pa zemi un, ja nu vēl pārējie zaķi nav atzinuši manu spēku un varenumu, nākas kauties…. Protams arī viņi svilpj, bungo un kaujas… Dažkārt kautiņa iznākums ir visai asiņains. Vājākajam nākas doties projām, bet uzvarētājam balva ir zaķene un Turpināšanās. Tālāk viss ir zaķenes ziņā. Viņa izveido migu drošā vietā. Un pēc kāda laika viņai piedzimst astoņi mazuļi. Kādu laiku viņa un citas zaķenes, kas dodas garām migai  baro mazuļus ar savu pienu, bet pēc apmēram trīs nedēļām zaķēni paliek vieni paši.  Atceros savu bērnību, kad tā notika. Cik daudz baiļu un briesmu! Jāuzmanās no pūces, no lapsas, no vilka… Labi, ka biju pietiekoši maziņš, jo tā ir vieglāk paslēpties! Vai varat uzminēt kāpēc mums zaķiem ir garas ausis un garas kājas? Par kājām taisnība, lai varētu ātri skriet un aizbēgt! Bet tā kā mūsu redze un oža nav diez ko laba, Radītājs mums ir devis brīnišķīgu dzirdi, lai varētu laikus sagatavoties bēgšanai.

Tā nu es, ja paveiksies, un mani nenomedīs lapsa, vilks  vai lūsis, vai  ziemā nenošaus cilvēks, dzīvošu kādus septiņus vai trīspadsmit gadus. Bet es zinu, ka Turpināšos savos bērnos un bērnu bērnos – jaunajos zaķos, kuru dzīve būs tieši tāda pati kā manējā, kamēr vien uz pasaules būs meži, lauki un pļavas, kas ir manas mājas un mani barotāji.  

Cilpojot gar cilvēku mājām es esmu redzējis būrīšus, kur mani radinieki, kas kādreiz bija brīvi meža zaķi ir apmetušies uz dzīvi, ļaujot cilvēkam sevi pieradināt. Kā teica mamma –tas noticis daudzus tūkstošus gadu atpakaļ. Cilvēks viņus sauc par trušiem. Jā, pēc īstiem zaķiem viņi vairs neizskatās – paši apaļīgi, kājeles īsas. Ir jau labi, ka barību pienes klāt, ka nav jābaidās no uzbrucējiem, jo cilvēks sargā,  bet…  Es jau zinu ko īsti cilvēks grib no zaķa – nomauks ādu pār acīm un pašu apēdīs. Bet, ja gribi drošu dzīvi  kā trusim par to šādi arī jāsamaksā! Cik labi, ka es esmu brīvs meža zaķis, kas var izvēlēties kā un cik ilgi dzīvot savu brīvā zaķa dzīvi paļaujoties uz savām garajām ausīm un veiklajām kājām!