DIVPADSMIT BRĀĻI /Brāļi Grimmi/
Reiz sensenos laikos kopā laimīgi dzīvoja karalis un
karaliene, kuriem bija 12 bērni, bet tie visi bija zēni. Reiz karalis teica
savai sievai, ja trīspadsmitais bērns, kurš ierastos šajā pasaulē būtu meitene,
tad 12 zēni varētu mirt un viņa būtu bagāta mantiniece, jo visa karaļvalsts
tiktu viņai vienai pašai. Viņš lika izgatavot 12 zārkus, kas tika piepildīti ar
zāģu skaidām, katrā no tiem atradās mazs mirstamais spilvens. Tad viņš lika tos
ieslēgt istabā, kuras atslēgas atdeva karalienei un pavēlēja viņai par to
nevienam neteikt.
Tagad māte augām dienām sēdēja noskumusi, līdz kādu
dienu jaunākais dēls, kurš vienmēr bija kopā ar viņu, un kuru māte bija
nosaukusi par Benjamiņu kā tas bija Bībelē rakstīts viņai jautāja:
– Dārgo, māmiņ,
kāpēc tu esi tik noskumusi?
-
Mīļais bērns
– viņa atbildēja – es tev to nedrīkstu teikt.
Bet viņš nelika māti mierā līdz tā viņa ieveda
slēgtajā istabā un parādīja viņam 12 zārkus piepildītus ar zāģu skaidām.
Tad viņa teica:
– Mīļo,
Benjamiņ, jūsu tēvs ir licis uztaisīt šos 12 zārkus tev un taviem 11 brāļiem,
ja man piedzimtu maza meitiņa, jūs visi tiktu nogalināti un tajos apglabāti.
Karaliene to sakot raudāja, bet dēls mierināja viņu un
teica:
– Neraudi, mīļo
māt, mēs dosimies projām un izglābsim sevi.
Māte teica, lai
viņš ar saviem 11 brāļiem dodas dziļi mežā un atrod pašu lielāko koku kurā
paslēpties. Tad lai uzmanīgi vēro pils torni:
-
Ja man piedzims mazs puisēns, es izkāršu baltu
karogu un jūs varēsiet atgriezties mājās. Ja man piedzims meita, es uzvilkšu
sarkanu karogu. Ja tā notiek, dodieties projām cik ātri vien ir iespējams un
lai labais Dievs jūs pasargā. Katru nakti es piecelšos un lūgšu par jums – lai
ziemā jums būtu iespējas sasildīties pie uguns, bet vasarā, lai tveice jūs
nepadarītu vārgus.
Viņa svētīja savus dēlus un tie devās dziļi mežā. Viņi
apmetās lielā ozolā un pēc kārtas vēroja pils torni. Kad 11 dienas bija
pagājušas un bija Benjamiņa kārta vērot pils torni, viņš paziņoja, ka karogs ir
uzvilkts. Bet kā par nelaimi tas nebija balts, bet asins sarkans, kas nozīmēja,
ka viņiem visiem ir jāmirst. Kad brāļi to izdzirdēja, viņi palika ļoti dusmīgi ka
jāmirst meitenes dēļ un zvērēja sevi atriebt, un ja vien kādreiz satiks kādu meiteni,
viņas asinis plūdīs.
Pēc tam viņi devās dziļāk mežā un tā vidu, kur bija
vistumšākais, atrada apburtu būdu, kas bija tukša. Tad viņi teica;
– Šeit mēs arī
paliksim. Un tu, Benjamiņ, kas esi jaunākais un vājākais paliksi to sargāt. Mēs
pārējie dosimies sagādāt pārtiku.
Tad viņi devās mežā, šāva zaķus, savvaļas briežus,
putnus un baložus – visu, kas vien bija ēdams. Tad viņi to atnesa Benjamiņam,
kurš no tā pagatavoja maltīti, lai visi varētu apmierināt izsalkumu. Kopā viņi
meža būdā nodzīvoja 10 gadus. Laiks paskrēja nemanot.
Mazā meitiņa, kas bija piedzimusi karalienei arī bija
izaugusi. Viņa bija labsirdīga, daiļa no vaiga un pierē viņai bija zelta
zvaigzne. Reiz, kad tika mazgāta veļa, viņa starp dažādām lietām atrada 12
kreklus un jautāja savai mātei, kam šie krekli pieder, jo tie ir pārāk mazi,
lai derētu tēvam. Tad māte ar smagu sirdi viņai atbildēja:
- Mīļais,
bērns, tie pieder taviem 12 brāļiem.
-
Saki, māmiņ,
kur ir mani 12 brāļi? Es nekad par viņiem neesmu dzirdējusi.
-
Tikai Dievs
zina, kur viņi klejo pa pasauli – māte atbildēja.
Tad viņa aicināja jaunavu sev līdzi un atvēra viņai
slēgto istabu un parādīja 12 zārkus ar zāģu skaidām un mirstamajiem spilveniem.
-
Šie zārki bija paredzēti taviem brāļiem, kuri
slepeni devās projām pirms tu piedzimi.
Un viņa izstāstīja meitai kā viss bija noticis.
Tad jaunava teica:
– Mīļo, māt, neraudi, es došos sameklēt savus brāļus.
Meitene paņēma 12 kreklus un devās taisni iekšā dziļajā
mežā. Viņa gāja visu dienu un vakarā nonāca pie apburtās būdas. Kad viņa iegāja
būdā, viņa sastapa jaunekli, kurš jautāja no kurienes viņa nāk un kurp dodas.
Viņš bija pārsteigts par viņas daiļumu, karalisko apģērbu un zelta zvaigzni
viņas pierē. Viņa atbildēja:
-
Es esmu
karaļa meita un meklēju savus 12 brāļus, un es iešu kamēr vien debesis virs
manas galvas būs zilas, līdz atradīšu viņus.
Un viņa parādīja viņam 12 kreklus, kas tiem piederēja.
Benjamiņš redzēja, ka tā bija viņa māsa un teica:
- Es esmu Benjamiņš, tavs jaunākais brālis.
Jaunava aiz prieka sāka raudāt un arī Benjamiņš sāka
raudāt. Viņi apskāva viens otru un noskūpstīja ar lielu mīlestību. Bet pēc tam
Benjamiņš teica:
-
Mīļā, māsa,
ir tikai kādas grūtības. Mēs esam zvērējuši, ka katrai jaunavai, kuru satiksim
ir jāmirst, jo mums nācās pamest savu karaļvalsti par labu meitenei.
Tad viņa teica:
-
Es labprāt
miršu, ja ar to pietiks, lai glābtu savus 12 brāļus.
-
Tev nav
jāmirst, - brālis atbildēja - Paslēpies zem šīs baļļas kamēr 11 brāļi
atgriezīsies. Tad es mēģināšu ar viņiem izlīgt.
Meitene tā arī izdarīja. Naktī, kad vakariņas bija
gatavas, no medībām atgriezās brāļi. Kad viņi apsēdās pie galda un sāka ēst,
viņi jautāja, kas jauns ir noticis.
Benjamiņš teica:
-
Vai zināt
kas ir noticis?
-
Nē – viņi
atbildēja
-
Kamēr jūs
bijāt mežā, -viņš turpināja - , bet es paliku mājās es uzzināju daudz vairāk
nekā jūs varat iedomāties.
-
Pastāsti! –
viņi sauca.
-
Bet
apsoliet, ka pirmā jaunava, ko mēs satiksim, netiks nogalināta – viņš
atbildēja.
-
Jā – viņi
visi sauca – viņa tiks apžēlota, tikai pasaki mums.
Tad Benjamiņš teica:
-
Mūsu māsa ir
šeit.
Tad viņš pacēla baļļu un no tās apakšas izlīda karaļa
meita savās karaliskajās drānās ar zelta zvaigzni pierē. Viņa bija skaista,
maiga un godīga.
Viņi visi bija ļoti priecīgi, krita viņai ap kaklu,
skūpstīja un mīlēja no visas sirds.
Tad māsa palika mājās kopā ar Benjamiņu un palīdzēja
viņam visos mājas darbos. 11 brāļi devās medīt briežus, putnus, meža baložus, kas
noderēja viņiem par pārtiku, bet mazā māsa un Benjamiņš rūpējās, lai medījums
tiktu gardi pagatavots. Viņa devās uz mežu pēc malkas, lai varētu izcept
medījumu un dažādām zālēm, kuras pievienot dārzeņiem. Vienmēr, kad brāļi
atgriezās no medībām, pusdienas jau bija gatavas. Tāpat viņa rūpējās par
kārtību mazajā būdā. Viņa uzklāja baltus palagus uz mazajām gultām un brāļi
vienmēr bija ļoti apmierināti un dzīvoja saticībā un laimē ar savu māsu.
Reiz, kad mājās bija pagatavota brīnišķīgas svētku
maltīte, un viņi visi pilni prieka
gatavojās kopā sēsties pie galda, lai ēstu un dzertu, gadījās tā. Pie apburtās
būdas bija neliels dārziņš, kurā auga 12 lilijas, kuras sauca par studentu
lilijām.
Māsa vēlējās sagādāt saviem brāļiem prieku. Viņa
noplūca 12 ziedus un gribēja katram
brālim pasniegt pa vienam kā dāvanu pie pusdienām.
Bet tajā pašā mirklī, kad viņa noplūca ziedus, 12
brāļi pārvērtās par 12 kraukļiem un aizlidoja pār mežu, bet māja un dārzs
pazuda. Māsa viena pati bija palikusi mežā, bet kad viņa paskatījās apkārt,
viņa ieraudzīja vecu sievu, kas stāvēja viņai blakus un teica:
-
Mans bērns,
ko gan tu esi izdarījusi! Kāpēc tu neļāvi 12 baltajiem ziediem augt? Tie bija
tavi brāļi, kuri nu uz mūžīgiem laikiem ir pārtapuši par kraukļiem.
-
Vai ir kāds
ceļš, lai viņus izglābtu? – jaunava raudādama vaicāja.
-
Jā, - teica
sieva – visā pasaulē ir tikai viens ceļš
kā to var izdarīt, taču tas ir ļoti grūts un tu to nespēsi paveikt, lai
izglābtu savus brāļus. Tev ir jābūt mēmai septiņus gadus. Tu nedrīkstēsi runāt
un smieties. Bet, ja tu pateiksi tikai vienu vienīgu vārdiņu, kamēr septiņi
gadi nebūs pagājuši, viss būs veltīgi. Tavi brāļi tiks nogalināti ar vienu
vienīgu vārdu!
Jaunava savā sirdī nosolījās:
-
Es droši
zinu, ka atbrīvošu savus brāļus!
Viņa atrada mežā lielu koku, uzrāpās tajā un sēdēja
vērpdama, nerunādama un nesmiedamās.
Gadījās tā, ka
tās zemes karalis mežā medija. Te pēkšņi liels medību kurts pieskrēja
pie koka, kurā meitene sēdēja, lēkāja ap to, smilkstēja un rēja uz meiteni.
Karalis atnāca pie koka un ieraudzīja tajā skaisto karaļa meitu ar zvaigzni
pierē un apburts no viņas skaistuma, lūdza daiļavai kļūt par viņa sievu. Viņa
neatbildēja, bet viegli pamāja ar galvu. Viņš uzkāpa kokā, palīdzēja viņai
nokāpt, uzcēla viņu savā zirgā un nogādāja savā pilī.
Ar lielu jautrību tika nosvinētas greznas kāzas, taču
līgava nedz runāja, nedz smaidīja. Kad viņi laimīgi kopā bija nodzīvojuši
vairākus gadus, karaļa māte, kas bija ļauna sieviete, sāka aprunāt jauno
karalieni. Viņa teica karalim:
-
Tā ir ubaga
meita, kuru tu esi atvedis sev līdzi uz pili. Kas gan zina kādus nelabus
nodomus viņa slepeni perina. Pat ja viņa ir mēma un nevar runāt, tad vismaz
iesmieties kaut reizīti viņa varētu. Bet tiem, kas nesmejas, ir slikta
sirdsapziņa.
No sākuma karalis tam neticēja, bet vecā sieva viņu
bikstīja tik ilgi un apsūdzēja jauno karalieni tik daudzās ļaunās lietās, ka
beigu beigās karalis ļāva sevi pārliecināt un piesprieda jaunajai karalienei
nāvi. Pagalmā tika sakrauts liels sārts, kurā karalienei vajadzēja tapt
sadedzinātai. Karalis stāvēja pie loga un ar asarām acīs raudzījās lejup, jo
viņš ļoti mīlēja savu sievu. Kad karaliene bija piesieta pie staba un uguns
liesmas ar sārtām mēlēm sāka laizīt viņas drēbes, tieši tad beidzās septiņi
klusēšanas gadi. Gaisā atskanēja spārnu švīkstoņa. Debesīs parādījās 12 kraukļi
un laidās lejā. Kad viņi pieskārās zemei, tie pārvērtās par 12 brāļiem, kurus
viņa bija izglābusi. Viņi izjauca sārtu, apdzēsa liesmas un atbrīvoja māsu.
Brāļi skūpstīja un apskāva viņu. Un tagad, kad jaunā karaliene uzdrošinājās
atvērt muti un runāt, viņa pastāstīja karalim kāpēc viņa bija mēma un nekad
nesmējās. Karalis bija ļoti priecīgs, ka viņa sieva ir nevainīga un viņi visi
lielā saskaņā un vienotībā dzīvoja kopā līdz pat savai nāves stundai. Bet karaļa
ļaunajai pamātei tika piespriests sods. Viņa tika iemesta mucā, kas bija
piepildīta ar verdošu eļļu un indīgām čūskām, kur ņēma nelabu galu.
Piezīmes:
Varbūt liekas briesmīgi, ka karalis grib nogalēt savus dēlus, lai tikai tiktu pie meitas, bet pasaulē taču tā ir - lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāziedo. Zaudējuši tēva labvēlību šie 12 (12 pabeigt;ibas veseluma skaitlis) jaunekļi jau tāpat ir pa pusei miruši un viņu dvēseles kā balti liliju ziedi plaukst pie apburtās būdas. Un vienīgi iesvētītā - viņu māsa ar zvaigzni pierē var viņus atkal padarīt patiesi dzīvus. Kad māsa dārzā noplūc 12 puķes, viņas aizgādībā nonāk 12 nevainīgi dzīvības spēki. brāļu pārtapšana par kraukļiem nozīmē, kaviņi dodas emociju unsajūtu pasulē, kas varbūt gan ļauna, gan laba un gudra kā pats krauklis. Ja brāļi uzreiz pārtaptu par gulbjiem kā tas ir Andersena pasakā - viņi būtu un paliktu tik pat nevainīgi kā lilijas un iespējams daudz ko zaudētu savā pārtapšanas ceļā. 7 gadu klusēšana māsai ir viņas iesvētīšanas taka cēla mērķa labā, ko viņa auklē savā sirdī. Upuris pret upuri. Nolemts upuris pret labprātīgu upuri. Un vēl nevar nepieminēt koku nozīmi - gan brāļi, gan māsa slēpjas kokos,kas liecina, ka viņi pēc savas izcelsmes ir dievišķas būtnes. Arī skūpsti, kas sākotnēji var mulsināt patiesībā ir spēka nodošana otram un atdzīvināšana. Pašsaprotami, ka ir vēl daudzi simboli kā karalis - dižais kosmosa spēks, vidutājs starp debesīm un zemi un cilvēku. Karaliene - sievišķā Dieva spēka manifestācija. Karaļmeita - mērķis un augstākais labums, individuālais. Protams, ka varētu meditēt katru rindkopu, bet šīs ir tikai īss ieskats par to kā vēl var aplūkot pasakas.
