Mihaels Tomass
Ir brīvdienas. Viena jau gandrīz galā, bet otra - vēl priekšā. Laika mijas brīvdienas. Ir jāatdod stunda, ko ziemas sākumā mēs aizņēmāmies, lai vakari taptu gari un omulīgi -proti, jāpagriež pulksteņa rādītāji uz priekšu. Sākas vasaras laiks - gaišie vakari un agrie rīti. Šovakar vienu stundu (tikai vienu stundu) ir iespēja kaut ko padarīt arī Zemes labā. Vienkārši ir jānodzēš gaisma un jāizslēdz visas elektro ierīces, kas nav vitāli nepieciešamas - radio, TV, dators, sildītāji, vēdinātāji utt. "Panorāma" un "Dullais desmitnieks" šoreiz izpaliks (dikti liels upuris jānes šo raidījumu faniem!) Stunda, tikai viena stunda... Stunda tumsā. Stunda ar svecēm un sarunām. Stunda ar sevi un savējiem. Tempa palēnināšana. Redzēšanas un saredzēšanas stunda. Stunda nosacītā klusumā. Stunda bez mehāniskiem trokšņiem (nu ledusskapis varbūt drusku trokšņos).
Patiesībā jau manas šīs brīža pārdomas par Redzēšanu ir tikai rezumējums iepriekšējai nedēļai - tās notikumiem un izjūtām. Ir taču tā, ka kāda ideja vai doma it kā atkārtojas vairākkārt ar dažādām niansēm un skatījumiem. Kad biju maza meitene un mācijos visādas mākslinieciskas gudrības, kāds skolotājs man teica "Zīmēt prot jebkurš, ir tikai jāiemācās redzēt un saskatīt." Iedvesmojoši. Tad nu tā arī dzīvoju - skatos, redzu un saskatu. Tagad zinu, cik skolotājā vārdi man bija nozīmīgi, kad nācās "atraisīt un iedrošināt" citus jaunos zīmētājus. Iemācīt zīmēt nevar, var tikai mācīt skatīšanos un dažādus tehniskos paņēmienus kā saredzēto padarīt redzamu citiem. Vispār jau traki ar to zīmēšanu. It kā tika vajadzīga un terapeitiska nodarbe, kurā sevi var atrast un pilnveidot gan uz konkrētām lietām orientētie (tie, kuriem patīk zīmēt kaut ko konkrētu), gan emocionālie (tie, kuri labprātāk izpaužās ar krāsu un faktūru palīdzību, radot kaut ko krāsaini nekonkrētu). Es viņus gribētu dēvēt par "grafiskajiem" un "gleznieciskajiem". Forši ir, ja pārvarot daž ne dažādas grūtības izdodas savienot abus. Tad emocionālie var pievērsties kaut kam konkrētam un domu pasaulei piederošam, bet konkrētajiem tiek dota iespēja atbrīvot savas emocijas krāsu spēlēs. Tā darbojoties tiek trenēts mūsdienās tik nozīmīgais radošums, kas noder arī citās dzīves sfērās. Dažādi rokdarbi ar savu specifiku ir vēl smalkāks treniņš, bet pamatos ir un paliek zīmēšana un gleznošana.
Bērnam izpaust sevi zīmējot ir ļooooti dabiski un viņi visi ir mākslinieki. Tikai bēda, nereti ir tāda, ka sākotnēji viņi vairāk izzīmē uz āru savas sajūtas par šo pasauli, izmantojot dažādus simbolus, krāsu emocijas, attiecības un izmērus. To vajag novētēt un izprast! UN ... tad parasti (ļoti, bieži) notiek kaut kas ne visai labs.... Aiziet bērns, kas labprāt zīmējis uz skolu un dabū mazvērtības kompleksu attiecībā uz zīmēšanu. Vispār zīmēšana daudziem sāk riebties (sauc jau to smalkāk Vizuālā māksla). Un riebjās visu skolas laiku. Arī man drausmīgi riebās "skolas zīmēšana", neskatoties uz iespēju piedalīties šī priekšmeta olimpiādēs. Bērni un jaunieši mokās zīmēdami visvisādus uzdevumus par kuriem viņiem nav īstas skaidrības. Zīmē pēc klišejām kā nu prot un sanāk. Ne tur īpaša iespēja (ir arī izņēmumi - īpašie skolotāji) būt radošam, ne īpaši kaut ko tehniski apgūt, ja nemācās papildus. Bet tas ir svarīgi un vajadzīgi! Esmu pateicīga saviem vecākiem, kas "papīra taupīšanas nolūkos" (bloks dienā esot par daudz) diezgan agri mani aizveda uz foršu skolu zīmētājiem. Un tāpēc es, neskatoties uz nicīgu vīpsnāšanu par "niekošanos", arī tagad to kopā ar bērniem un jauniešiem cenšos darīt - nodarboties ar mākslu un rokdarbiem cik nu vien bieži sanāk! Nav viegli, bet pēc tam, kad ir kaut kas labs sanācis, prieks un labsajūta ir visiem. Un nevajag domāt, ka tas neprasa nekādu fizisku un garīgu piepūli! Prasa abas - gan kārtīgu domāšanu, gan savu maņu un ķermeņa aktīvu iesaistīšanu! Un visam pāri spēju Koncentrēties lai Saskatītu un Izpaustu uz Āru. Domāju, ka ir vēl neskaitāmi darbības veidi, kas uz cilvēku iedarbojas līdzīgā terapeitiskā veidā, bet mana ciešākā pārliecība ir, ka zīmēšana un gleznošana ir viens no pirmajiem pakāpieniem ceļā pie citām mākslām. Saka, ka cilvēks otram var dāvāt tikai to, kas viņa dvēselē ir sakrāts un drusku paliek pāri. Redzēšana un saskatīšana ir'viens no dvēselaes dārgumu uzkrāšanas veidiem. Skatīties un redzēt ne jāmācās tikai ar Acīm, bet arī ar Sirdi! Tā ir tāda treniņnometne vēlākai smalkai attiecību Sa -Redzēšanai ar citiem cilvēkiem, ko nereti dēvē arī par Empātiju (iejušanās spēju otra ādā).
Eju Sa- Redzēt Zemi Un Tās iemītniekus Zemes stundā.
Uz - Redzēšanos!
Patiesībā šajā bildē ir jāierauga zivis! (uzklikšķini, lai ir lielāka)
(Magic Eye pictures)
