Atcerējos jauniešu forumā par šo brīnišķīgo cilvēku!

 Klikšķini uz saitēm:
http://vimeo.com/56544055
http://www.brakovska.lv/

Zaļā ceturtdiena - Dārzs

 (1973) - kad es ierados uz Zemes
Jūtas pauž klusēšana, emocijas pauž vārdi, bet mūzika ir īpaša valoda. Tik cilvēciski, kad zini ka šī ir pēdējā diena.... Cik labi, ka mēs to zinām tik reti!

Tas pats dziedātājs (2006) - man 33

Ja pirmajā es jūtu vairāk Mīlestības sajūtu, tad te ir Tāds.... Vieds briedums.

bet šeit ir tik apbrīnojams dziļums, ka skudriņas - katram laikam sava Saruna ar Dievu, tāpat kā katram cilvēkam

Svētīgu Jums šo dienu! 

 +

Are you a Jesus Christ Superstar fan? Join JCS Zone, the largest online community for Jesus Christ Superstar! Talk and discuss everything about JCS with hundreds of fans around the world! Visit the database and get information on recordings and releases throughout the years. View our gallery full of high quality photo's, downloadable cover art, custom bootleg covers and more. You can also read reviews and watch videos in our media plaza! We also have special boards for those would like to trade recordings with other fans. Don't know how to start? We'll help you!

Sign up today! It's free! http://www.jesuschristsuperstarzone.com
Like our Facebook page! https://www.facebook.com/jcszone

Mani stāsti 2

Vilku ģimene

-          Beidziet kost man ausīs un steidzīgi atdodiet  man to garšīgo kaulu, ja ne es tev zvelšu tā, ka būsiet visi gar zemi –teica viens vilcēns  saviem abiem brāļiem un māsiņai.

-          Vispirms noķer  mūs un atņem pats! – pārējie vilcēni atbildēja.

Pie migas ieejas siltajā vasaras vidus saulītē tīksmi izlaidusies vilcene noraudzījās tik vajadzīgajās savu mazuļu  - jauno mednieku rotaļās. Vilcene pieskatīja un sargāja savus bērnus, pilnībā paļaudamies uz sava deguna lielisko ožu, kas spēja sajust briesmu tuvošanos jau vesela kilometra attālumā. Tad vajadzētu drošībā nogādāt gan savus mazuļus, gan paslēpties pašai. Arī par to viņa jutās droša, jo savu midzeni kopā ar vilku bija ierīkojuši zem lielas izgāzta koka saknes, kuram pāri ir sakrituši daudzi citi veci koki.

Vilcene gaidīja mājās savu vīru vilku ar kuru kopā bija jau 7 gadus. Jau septīto reizi viņi auklēja mazuļus, kas pēc tam pievienojās viņu medību baram un pēc kāda laika paši veidoja jaunus barus. Viņa gaidīja, jo šodien bija viņa kārta parūpēties par medījumu. Vajadzēja būt ļoti pacietīgai, jo midzeņa tuvumā medīt nebija droši, tāpēc viņš barību meklēt bija devies diezgan tālu.

Saule jau laidās uz rietu, kad  atskanēja vilcenei pazīstamā gaudošana. Vilks nāca mājās un šādi brīdināja ģimeni par savu ierašanos.

-          Nu bērni, atbildiet taču tētim, lai viņš zinātu ka viss ir kārtība – vilcene pabakstīja ar ķepu savus četrus vilcēnus.

Kā nu mācēdami, mazie vilcēni laida vaļā savus mazos kaucienus. Laba vakara dziesma un treniņš, jo gaudošanas prasme ir vilkam ļoti vajadzīga lieta.

Vilks mazuļiem bija atnesis palielu stirnas gabalu. Viņi kāri metās tam virsū.

-          Mīļā, šodien man paveicās, - teica vilks savai vilcenei – nogāzu kādu neuzmanīgu stirnu. Paēdu pats un noliku drošā vietā rītdienai, tu vēlāk varēsi turp aiziet, lai paēstu.

Kad mazuļi bija paēduši un midzenī laidās miegā, vilcēns, kurš dienā bija solījies nolikt brāļus un māsu pie vietas teica:

-          Mammu, Tēti, pastāstiet mums par to kā mēs dzīvosim, kad būsim lielie Vilki. Es ļoti gribu ātri izaugt par lielu Vilku!

Vecie vilki saskatījās un pirmā stāstu iesāka vilcene:

-          Kad es biju vilcēns, mana mamma un tētis – Lielie Vilki mācīja man kā kļūt par Lielu Vilku, jo tieši to vēlējos arī es. Lai nu kā man patika plēsties ar saviem brāļiem un māsām, bija jāievēro divi stingri noteikumi – neiet ‘tālu projām no migas un ļoti kārtīgi un daudz ēst gaļu, ko bija atnesuši vecāki. Tad mums bija arī jākļūst veikliem un uzmanīgiem. Varētu teikt, ka mēs gājām tādā ka Vilku skolā. Mamma un tētis spēlēs un rotaļās trenēja mūsu spēku, veiklību un uzmanību. Mācīja ķert medījumu. Viņi mācīja mums atšķirt dažādas smaržas, saost medījumu. Ļāva nogaršot un saprast ko tad vilks īsti ēd….

-          Es zinu, es zinu! – vilcenes stāstu pārtrauca mazā vilcenīte – Mēs ēdam gaļu. Es jau zinu kā garšo bebra, zaķa, āpša, lapsas, jenota, mežacūkas  un aitas gaļa… Tā pēdējā man garšo vislabāk, bet tā ir tik reti… Tēti, bet tu taču teici ka mēs kaut kad dabūšot arī citu – Lielā medījuma gaļu? Kad?

Vecais vilks saldi nožāvājās, jo pa dienu bija ļoti noguris, taču savu vilku meitiņu nevarēja atstāt bez atbildes:

-          Ziemā, mīlulīt, ziemā. Tad, kad mēs pievienosimies savai lielajai ģimenei un medīsim visi kopā. Lielo medījumu var pieveikt tikai Lielajās Medībās.  Tad, jūs, jau būsiet gana stipri un lieli lai iemācītos arī šo mākslu. Tad brieži, aļņi un stirnas būs mūsu ikdienas barība. Tagad jāiztiek ar to, kas dabūjams vasarā.

-          Tēti, bet, kur tu dabūji to garšīgo aitas gaļu? – jautāja mazā vilcenīte.

Vecais vilks paskatījās uz vilceni. Teikt vai neteikt? Vilcene pamāja, lai jau saka, tāpat to kādreiz būs jāuzzina.

-          Es ar to nelepojos, bet vai atceraties, ka trīs dienas mums ar mammu nebija paveicies neko lāga ēdamu jums sadabūt. Vai atceraties, ka ēdāt peles, kukaiņus un arī ogas, lai jūsu vēderi nebūtu galīgi tukši? Nu nebija tie labi laiki. Tad nu es saņēmu dūšu un devos ļoti bīstamās medībās. Tās ir izmisuma medības. Mūsu meža malā netālu no cilvēka mājām zāli plūca aitu bars. Es gan zinu, ka aitas pieder cilvēkam un nav labi neko no viņa ņemt, jo agri vai vēlu cilvēks par to sadusmosies un mums klāsies slikti. Es uzmanīgi nolūkoju nelielu  aitu, kas bija atšķīrusies no bara un …. Jā nomedīju, lai jūs visus pabarotu. Vilka dzīves jēga ir medības un tikai medības, jo bez gaļas nebūs spēka izdzīvot.

Vecais vilks apklusa, jo šo stāstu viņam nepavisam nepatika stāstīt.

-          Tēti, bet ko cilvēks var savās dusmās mums sliktu izdarīt? Mēs taču esam droši un stipri mednieki. Vai tad viņš nesaprot, ka mūsu dzīves jēga ir medības! – iepīkstējās pats mazākais vilcēns – Mamma reiz stāstīja, ka viņam jau tā ir pilna māja ar pieradinātu medījumu – putniem, govīm, zirgiem, aitām kazām… Vai tad viņam nepietiek? Vai tad viņš nevar padalīties?

Vecā vilcene piemiedza acis, nedaudz nikni ierūcās it kā dusmodamās uz cilvēku un teica:

-          Sensenos laikos cilvēkam apnika ēst augļus, graudus, saknes un lapas. Arī cilvēks pēc dabas ir tikpat vērīgs un uzmanīgs kā vilks. Tad nu viņš novēroja, ka ir dzīvnieki, kas apēd citus dzīvniekus. Un lai gan viņam nav ne tik veiklu kāju, ne tik asu zobu kā vilkam, turklāt viņš pats no šiem dzīvniekiem baidījās, cilvēks arī gribēja kļūt par Mednieku. Zobu vietā viņš uzmeistaroja sev asus ieročus, kurus arvien vairāk uzlaboja un tagad jau ir tādi ieroči, kas nogalina pa gabalu….

Vilcene apklusa un steidzīgi nolaizīja savu pakaļkāju vietā, kur nebija vilnas. Toreiz bija paveicies izsprukt tikai ar savainotu ķepu, bet kā turpmāk…

-          Tad jau Cilvēks un Vilks abi kā mednieki varētu būt Draugi, jo abu darbs ir medības! – žāvādamies nomurmulēja viens no vilcēniem.

-          Kā tad! – nosmīnēja vecais vilks –Draugi! Cilvēkam, lai cik bagāts viņš arī būtu nekad nav gana!  Viņš jau nemedī tāpēc, ka viņam vajadzētu medījumu, lai izdzīvotu! Prieka pēc un lai pierādītu savu pārspēku cilvēks dodas medībās! Vilks un cilvēks nekad nebūs draugi! Cilvēks medī vilkus ne jau tāpēc, lai apēstu, bet lai Uzvarētu to, kas viņam „it kā” atņem medījumu. Vilka āda ir viņa lepnums ! Un medī visu cauru gadu. Tāpēc jau es tik ļoti baiļojos par to izmisumā nomedīto aitu un cilvēka atriebību!

-          Kad izaugšu Liels es gan tam Cilvēkam Parādīšu! – ierūcās mazais vilcēns

-          Ak tu muļķīti, - noņurdēja vilcene – labāk audz Liels, mācies un dzīvo savu vilka dzīvi savā vilka ģimenē! Cilvēkam liec mieru, lai gan viņš tev mieru nekad neliks….

Lielie vilki apklusa. Brītiņu pagrozījušies aizmiga arī mazie vilcēni. Vilks ar savām zeltainajām skatījās uz savu sievu Vilceni ar kuru kopā bija jau septiņus gadus. Arī vilcene uzticīgi vērās ar savām zaļajām acīm savā vīrā – vilkā. Pār mežu uzlēca spožs pilnmēness. Siltas vēja vēsmas purināja abu vilku krēpes. Un viņi abi atcerējās to ziemas pilnmēness nakti pirms septiņiem gadiem, kad bija viens otru izvēlējušies saskandinot savas balsis kopējā gaudošana. Ai, kā atkal gribējās vienoties šajā mīlestības dziesmā šajā pilnmēnesī…. Taču viņi klusēja, jo bija jāsargā sava ģimene, jāsargā savi mazie mednieki.

Tālumā atskanēja savāda mūzika un dziedāšana, vilki saoda dūmu smaržu, kaut kur bija sakurts ugunskurs. Pie tā sēdēja divi cilvēki vīrietis un sieviete kopā dziedādami „Šūpļa dziesmu vilka bērnam”

-Guli, mans bērniņ, mans vilka bērniņ, ari mednieks jau aizmidzis guļ….

Kas tu esi, kas tu būsi zina tikai tava sirds, kas tu esi, kas tu būsi zina tikai tava sirds…

Abi vilki nolikdami savas galvas uz ķepām un laizdamies miegā savās sirdīs nodomāja ;”Cik labi, ka ir arī tādi Cilvēki!”