Klikšķini uz saitēm:
http://vimeo.com/56544055
http://www.brakovska.lv/
Katram cilvēkam, tāpat kā lielajam stāstniekam Minhauzenam ir sava Ulubele -domu un sapņu pasaule, kurā viņš jūtas vislabāk. Pasaule, kurā viņš var izpausties un izdzīvoties vislabāk. Tā ir kā brīnišķa māja, kurā var ienākt gan aicināts viesis, gan ceļinieks- klaidonis, gan piedzīvojumu meklētājs, gan tāds, kuram ir skumji... Te dzīvo stāsti, pasakas, pašu rokām darinātas īstas un patiesas lietas. Laipni Lūdzu Manā Ulubelē - DariunEsi! LV - Laimdota V.
sestdiena, 2014. gada 10. maijs
ceturtdiena, 2014. gada 17. aprīlis
Zaļā ceturtdiena - Dārzs
Jūtas pauž klusēšana, emocijas pauž vārdi, bet mūzika ir īpaša valoda. Tik cilvēciski, kad zini ka šī ir pēdējā diena.... Cik labi, ka mēs to zinām tik reti!
Tas pats dziedātājs (2006) - man 33
Ja pirmajā es jūtu vairāk Mīlestības sajūtu, tad te ir Tāds.... Vieds briedums.
bet šeit ir tik apbrīnojams dziļums, ka skudriņas - katram laikam sava Saruna ar Dievu, tāpat kā katram cilvēkam
Svētīgu Jums šo dienu!
+
Are you a Jesus Christ Superstar fan? Join JCS Zone, the largest online
community for Jesus Christ Superstar! Talk and discuss everything about
JCS with hundreds of fans around the world! Visit the database and get
information on recordings and releases throughout the years. View our
gallery full of high quality photo's, downloadable cover art, custom
bootleg covers and more. You can also read reviews and watch videos in
our media plaza! We also have special boards for those would like to
trade recordings with other fans. Don't know how to start? We'll help
you!
Sign up today! It's free! http://www.jesuschristsuperstarzone.com
Like our Facebook page! https://www.facebook.com/jcszone
Sign up today! It's free! http://www.jesuschristsuperstarzone.com
Like our Facebook page! https://www.facebook.com/jcszone
Autors:
Laimdota V jeb LV (ir piekūni, ir kalkūni, bet paši labākie ir Virskūni)
plkst.
07:42
Nav komentāru:
Etiķetes:
cilvēki,
domas,
Easter,
Gethsemane,
Jesus,
mīlestība,
mūzika,
pārdomas,
Ted Neeley,
Zaļā ceturtdiena
piektdiena, 2014. gada 17. janvāris
Mani stāsti 2
Vilku
ģimene
-
Beidziet
kost man ausīs un steidzīgi atdodiet man
to garšīgo kaulu, ja ne es tev zvelšu tā, ka būsiet visi gar zemi –teica viens
vilcēns saviem abiem brāļiem un māsiņai.
-
Vispirms
noķer mūs un atņem pats! – pārējie
vilcēni atbildēja.
Pie
migas ieejas siltajā vasaras vidus saulītē tīksmi izlaidusies vilcene
noraudzījās tik vajadzīgajās savu mazuļu
- jauno mednieku rotaļās. Vilcene pieskatīja un sargāja savus bērnus,
pilnībā paļaudamies uz sava deguna lielisko ožu, kas spēja sajust briesmu
tuvošanos jau vesela kilometra attālumā. Tad vajadzētu drošībā nogādāt gan
savus mazuļus, gan paslēpties pašai. Arī par to viņa jutās droša, jo savu
midzeni kopā ar vilku bija ierīkojuši zem lielas izgāzta koka saknes, kuram
pāri ir sakrituši daudzi citi veci koki.
Vilcene
gaidīja mājās savu vīru vilku ar kuru kopā bija jau 7 gadus. Jau septīto reizi
viņi auklēja mazuļus, kas pēc tam pievienojās viņu medību baram un pēc kāda
laika paši veidoja jaunus barus. Viņa gaidīja, jo šodien bija viņa kārta
parūpēties par medījumu. Vajadzēja būt ļoti pacietīgai, jo midzeņa tuvumā medīt
nebija droši, tāpēc viņš barību meklēt bija devies diezgan tālu.
Saule
jau laidās uz rietu, kad atskanēja
vilcenei pazīstamā gaudošana. Vilks nāca mājās un šādi brīdināja ģimeni par
savu ierašanos.
-
Nu
bērni, atbildiet taču tētim, lai viņš zinātu ka viss ir kārtība – vilcene
pabakstīja ar ķepu savus četrus vilcēnus.
Kā nu
mācēdami, mazie vilcēni laida vaļā savus mazos kaucienus. Laba vakara dziesma
un treniņš, jo gaudošanas prasme ir vilkam ļoti vajadzīga lieta.
Vilks
mazuļiem bija atnesis palielu stirnas gabalu. Viņi kāri metās tam virsū.
-
Mīļā,
šodien man paveicās, - teica vilks savai vilcenei – nogāzu kādu neuzmanīgu
stirnu. Paēdu pats un noliku drošā vietā rītdienai, tu vēlāk varēsi turp aiziet,
lai paēstu.
Kad
mazuļi bija paēduši un midzenī laidās miegā, vilcēns, kurš dienā bija solījies
nolikt brāļus un māsu pie vietas teica:
-
Mammu,
Tēti, pastāstiet mums par to kā mēs dzīvosim, kad būsim lielie Vilki. Es ļoti
gribu ātri izaugt par lielu Vilku!
Vecie
vilki saskatījās un pirmā stāstu iesāka vilcene:
-
Kad
es biju vilcēns, mana mamma un tētis – Lielie Vilki mācīja man kā kļūt par
Lielu Vilku, jo tieši to vēlējos arī es. Lai nu kā man patika plēsties ar
saviem brāļiem un māsām, bija jāievēro divi stingri noteikumi – neiet ‘tālu
projām no migas un ļoti kārtīgi un daudz ēst gaļu, ko bija atnesuši vecāki. Tad
mums bija arī jākļūst veikliem un uzmanīgiem. Varētu teikt, ka mēs gājām tādā
ka Vilku skolā. Mamma un tētis spēlēs un rotaļās trenēja mūsu spēku, veiklību
un uzmanību. Mācīja ķert medījumu. Viņi mācīja mums atšķirt dažādas smaržas,
saost medījumu. Ļāva nogaršot un saprast ko tad vilks īsti ēd….
-
Es
zinu, es zinu! – vilcenes stāstu pārtrauca mazā vilcenīte – Mēs ēdam gaļu. Es
jau zinu kā garšo bebra, zaķa, āpša, lapsas, jenota, mežacūkas un aitas gaļa… Tā pēdējā man garšo vislabāk,
bet tā ir tik reti… Tēti, bet tu taču teici ka mēs kaut kad dabūšot arī citu –
Lielā medījuma gaļu? Kad?
Vecais
vilks saldi nožāvājās, jo pa dienu bija ļoti noguris, taču savu vilku meitiņu
nevarēja atstāt bez atbildes:
-
Ziemā,
mīlulīt, ziemā. Tad, kad mēs pievienosimies savai lielajai ģimenei un medīsim
visi kopā. Lielo medījumu var pieveikt tikai Lielajās Medībās. Tad, jūs, jau būsiet gana stipri un lieli lai
iemācītos arī šo mākslu. Tad brieži, aļņi un stirnas būs mūsu ikdienas barība.
Tagad jāiztiek ar to, kas dabūjams vasarā.
-
Tēti,
bet, kur tu dabūji to garšīgo aitas gaļu? – jautāja mazā vilcenīte.
Vecais
vilks paskatījās uz vilceni. Teikt vai neteikt? Vilcene pamāja, lai jau saka,
tāpat to kādreiz būs jāuzzina.
-
Es
ar to nelepojos, bet vai atceraties, ka trīs dienas mums ar mammu nebija
paveicies neko lāga ēdamu jums sadabūt. Vai atceraties, ka ēdāt peles, kukaiņus
un arī ogas, lai jūsu vēderi nebūtu galīgi tukši? Nu nebija tie labi laiki. Tad
nu es saņēmu dūšu un devos ļoti bīstamās medībās. Tās ir izmisuma medības. Mūsu
meža malā netālu no cilvēka mājām zāli plūca aitu bars. Es gan zinu, ka aitas
pieder cilvēkam un nav labi neko no viņa ņemt, jo agri vai vēlu cilvēks par to
sadusmosies un mums klāsies slikti. Es uzmanīgi nolūkoju nelielu aitu, kas bija atšķīrusies no bara un …. Jā
nomedīju, lai jūs visus pabarotu. Vilka dzīves jēga ir medības un tikai
medības, jo bez gaļas nebūs spēka izdzīvot.
Vecais
vilks apklusa, jo šo stāstu viņam nepavisam nepatika stāstīt.
-
Tēti,
bet ko cilvēks var savās dusmās mums sliktu izdarīt? Mēs taču esam droši un
stipri mednieki. Vai tad viņš nesaprot, ka mūsu dzīves jēga ir medības! –
iepīkstējās pats mazākais vilcēns – Mamma reiz stāstīja, ka viņam jau tā ir
pilna māja ar pieradinātu medījumu – putniem, govīm, zirgiem, aitām kazām… Vai
tad viņam nepietiek? Vai tad viņš nevar padalīties?
Vecā
vilcene piemiedza acis, nedaudz nikni ierūcās it kā dusmodamās uz cilvēku un
teica:
-
Sensenos
laikos cilvēkam apnika ēst augļus, graudus, saknes un lapas. Arī cilvēks pēc
dabas ir tikpat vērīgs un uzmanīgs kā vilks. Tad nu viņš novēroja, ka ir
dzīvnieki, kas apēd citus dzīvniekus. Un lai gan viņam nav ne tik veiklu kāju,
ne tik asu zobu kā vilkam, turklāt viņš pats no šiem dzīvniekiem baidījās,
cilvēks arī gribēja kļūt par Mednieku. Zobu vietā viņš uzmeistaroja sev asus
ieročus, kurus arvien vairāk uzlaboja un tagad jau ir tādi ieroči, kas nogalina
pa gabalu….
Vilcene
apklusa un steidzīgi nolaizīja savu pakaļkāju vietā, kur nebija vilnas. Toreiz
bija paveicies izsprukt tikai ar savainotu ķepu, bet kā turpmāk…
-
Tad
jau Cilvēks un Vilks abi kā mednieki varētu būt Draugi, jo abu darbs ir
medības! – žāvādamies nomurmulēja viens no vilcēniem.
-
Kā
tad! – nosmīnēja vecais vilks –Draugi! Cilvēkam, lai cik bagāts viņš arī būtu
nekad nav gana! Viņš jau nemedī tāpēc,
ka viņam vajadzētu medījumu, lai izdzīvotu! Prieka pēc un lai pierādītu savu
pārspēku cilvēks dodas medībās! Vilks un cilvēks nekad nebūs draugi! Cilvēks
medī vilkus ne jau tāpēc, lai apēstu, bet lai Uzvarētu to, kas viņam „it kā”
atņem medījumu. Vilka āda ir viņa lepnums ! Un medī visu cauru gadu. Tāpēc jau
es tik ļoti baiļojos par to izmisumā nomedīto aitu un cilvēka atriebību!
-
Kad
izaugšu Liels es gan tam Cilvēkam Parādīšu! – ierūcās mazais vilcēns
-
Ak
tu muļķīti, - noņurdēja vilcene – labāk audz Liels, mācies un dzīvo savu vilka
dzīvi savā vilka ģimenē! Cilvēkam liec mieru, lai gan viņš tev mieru nekad
neliks….
Lielie
vilki apklusa. Brītiņu pagrozījušies aizmiga arī mazie vilcēni. Vilks ar savām
zeltainajām skatījās uz savu sievu Vilceni ar kuru kopā bija jau septiņus
gadus. Arī vilcene uzticīgi vērās ar savām zaļajām acīm savā vīrā – vilkā. Pār
mežu uzlēca spožs pilnmēness. Siltas vēja vēsmas purināja abu vilku krēpes. Un
viņi abi atcerējās to ziemas pilnmēness nakti pirms septiņiem gadiem, kad bija
viens otru izvēlējušies saskandinot savas balsis kopējā gaudošana. Ai, kā atkal
gribējās vienoties šajā mīlestības dziesmā šajā pilnmēnesī…. Taču viņi klusēja,
jo bija jāsargā sava ģimene, jāsargā savi mazie mednieki.
Tālumā
atskanēja savāda mūzika un dziedāšana, vilki saoda dūmu smaržu, kaut kur bija
sakurts ugunskurs. Pie tā sēdēja divi cilvēki vīrietis un sieviete kopā
dziedādami „Šūpļa dziesmu vilka bērnam”
-Guli,
mans bērniņ, mans vilka bērniņ, ari mednieks jau aizmidzis guļ….
Kas tu
esi, kas tu būsi zina tikai tava sirds, kas tu esi, kas tu būsi zina tikai tava
sirds…
Abi
vilki nolikdami savas galvas uz ķepām un laizdamies miegā savās sirdīs nodomāja
;”Cik labi, ka ir arī tādi Cilvēki!”
Abonēt:
Ziņas (Atom)