ceturtdiena, 2013. gada 28. marts

Vilnas spēles pirms Lieldienu nedēļas (starptautiskās un starpcilvēcīgās)

 Darba duna. Priekšplānā Somijas gobelēna tapšana
 Priekšplānā 1. klases vilnas glezna jeb 2 skolēni + 1 skolotāja
 Latvijas gobelēna krāsu spēles
 Zviedrijas gobelēns no otras puses, kur ir debesis
 Mūsējais vēl nesafilcēts
 Baloža "uzpūkošana"
Mūsējais safilcēts. Apakšā ir bildīte, kas tika ņemta kā ideja. Izrādās, ka to sauc "Debesbraukšana".

Lai redzētu lielākas bildes - uz tām vajag uzklikšķināt! 

ceturtdiena, 2013. gada 21. marts

trešdiena, 2013. gada 20. marts

Fantastiski interesanta matemātika!

Iekopē un apskaties, jo nav no youtube....

http://www.metacafe.com/watch/296904/easy_graphical_multiplication_trick/

 http://www.metacafe.com/watch/891715/math_trick_for_your_fingers_easy_multiplication/

 http://www.metacafe.com/watch/1005625/math_is_so_easy/

http://www.metacafe.com/watch/10119820/ign_daily_fix_03_19_13/?source=playlist&passiveNav=1

otrdiena, 2013. gada 19. marts

Mūsu dzimtas Iedvesmojošie Radinieki iz senlaikiem




Brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes
 
Sarakstījuši "Mērnieku laikus", pirmo romānu latviešu literatūrā.
"Kalna Kaibēnos" kopš 1929. gada atrodas brāļu Kaudzīšu muzejs - pirmais memoriālais muzejs Latvijā. 

Reinis Kaudzīte (1839-1920)
 
"Filozofs zemnieku svārkos", tā Reini Kaudzīti dēvējis Atis Kronvalds. Un ne velti - Reinis Kaudzīte, pat Eiropu apceļodams, esot staigājis savos piebaldzēna svārkos. Te jāpiebilst, ka tālajā 19. gadsimtā brāļi no dzimtās Piebalgas uz Eiropu devās kājām, līdzi ņemot vien trīs lietas - spieķi, koferi un cepuri. 1889. gadā viņi apskatīja Eifeļa torni un pasaules izstādi Parīzē, aizceļoja pat līdz Sicīlijai dienvidos un Somijai ziemeļos.
Reinis Kaudzīte dzimis 1839. gada 12. maijā Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta "Madaros", skolu nav apmeklējis. No 17 gadu vecuma dreijājis vērpjamos ratiņus un vedis uz tirgu pārdot. 1867. gadā kļuvis par "Kalna Kaibēnu" pagastskolas ēkas pārvaldnieku un skolotāju, mācījis ģeogrāfiju un ticības mācību. Vairākos rakstos aizstāvējis latviešu zemnieku un latviešu valodas tiesības, vērsies pret vācu mācītāju tieksmēm uzkundzēties latviešu tautai par tās "dabiskajiem vadoņiem", polemizējis ar mācītāju T.Dēbneru.
Ž. Ž. Ruso ietekmē sarakstījis apmēram 900 aforismu. Sarakstījis mācību grāmatas "Bībeles stāsti tautas skolām", "Garīgs skolas draugs", "Ģeogrāfija tautas skolām". 19. gadsimta 80. gados savā pusē ticis cienīts un mīlēts - kļuvis par sava pagasta vecāko.
1880. gadā Reinis "Kalna Kaibēnus" nopirka. No 1904. gada uzturējās dažādās vietās - Rīgā, Siguldā, Cēsīs u.c., no 1913. gada Neibādē (tagad Saulkrasti), kur iegādājās nelielas mājas un mūža pēdējos gadus nodzīvoja kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi. 1920. gadā Reinis atgriezās pie brāļa Matīsa "Kalna Kaibēnos", kur nomira tā paša gada 21. augustā. Apbedīts Vecpiebalgas Vidus kapos. 

Matīss Kaudzīte (1848-1926)
 
Matīss Kaudzīte dzimis 1848. gada 18. augustā Vecpiebalgas pagasta "Madaros". Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, nokārtojis mājskolotāja eksāmenus un no 1868. gada strādājis par skolotāju "Kalna Kaibēnu" pagastskolā (no 1882. gada Ogrēnskolā), līdz 1911. gadā aizgājis pensijā.
Vecpiebalga 19. gadsimta beigās kļuva par ievērojamu latviešu kultūras dzīves centru, un savi nopelni šajā ziņā ir arī Matīsam Kaudzītem, kurš sekojis jaunajām strāvām latviešu kultūras dzīvē un rūpējies, lai Vecpiebalgano tām neatpaliktu. Viņš nodibinājis Vecpiebalgas dziedāšanas biedrību kopā ar Ausekli, Andreju Pumpuru, Ati Kronvaldu, ārstu Jāni Jurjānu (Jurjānu Andžu), skolotājiem Andreju Stērsti un Jēkabu Pilsātnieku organizējis literāru pulciņu. Matīss Kaudzīte 1894. gadā nodibinājis un vadījis arī Vecpiebalgas patērētāju biedrību un krājaizdevu sabiedrību.
1915. gadā Matīss devies bēgļu gaitās uz Petrogradu, Latvijā atgriezies 1917. gadā. Publicējis grāmatas "Atmiņas no "tautiskā laikmeta" un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem" (1-2, 1924), "Vecpiebalga" (1926), romānu "Jaunie mērnieku laiki" (1-4, 1924-1927, nepabeigts), mākslinieciski romāns nav izstrādāts.
Matīss Kaudzīte miris 1926. gada 8. novembrī "Kalna Kaibēnos", apbedīts Vecpiebalgas Vidus kapos.

otrdiena, 2013. gada 12. marts

Ir tādas pavisam savādas dienas... jeb Ķieģeļi maisiņā.

Jā, ir tādas pavisam savādas dienas, kad tu tā smagi apsēdies pēc straujā skrējiena tikai ar  diviem jautājumiem:
- Kas  tagad notiek?
- Ko tagad tālāk? 
Un tad ir tāda sājūta, it kā tu ejot vilktu sev līdzi maisiņu ar ķieģeļiem. No kurienes gan tie ķiegeļi? Es zinu. Tu vienkārši rosies,rosies un rosies. Tu Dod pasaulei ko vien vari, un ņem ko vien vari dabūt -spalvas, krāsu kastes, naudu,  gardus ēdienus, sapņus, drēbes, rotas, ūdeni, vārdus un kaut ko īsti nesaprotamu, jeb vārdā nenosaucamu pēc principa, "ja nu noderēs kaut kad". Un tie "ja nu noderēs" vienkārši samesti maisiņā, ja savlaicīgi nepievērš uzmanību, pārvēršas par ķieģeļiem. Kaut kādiem nenosakāma sastāva un pielietojuma ķieģeļiem. Un to maisiņu parasti atklāj tad, kad kājas sāk ļimt un no piepūles sāk reibt galva no apjukuma. Bet tie ķieģeļi jau tevi ir iemīlējuši un tev pieķērušies.... Neatlaižas. Sākumā tu domāji ka tie ir mazi tavas dzīves mozaikas gabaliņi, bet tagad - izauguši par ķieģeļiem. Izauguši smagi un lieli, lai beidzot taptu pamanīti un ievērtēti un "paņemti" ierādot vietu savā dzīvē. Citādi nevarēja, ja jau savā stigā tu esi palicis tik neuzmanīgs.

Un tad neatliek nekas cits, kā nolikt savu ķieģeļu maisiņu zemē, sakrustojot kājas apsēsties un sākt ņemt pa vienam ķiegelim ārā no maisiņa. Un tikai tad, aplūkojot katru no tiem un klusi sarunājoties var saprast kāpēc tieši tāds kāds nu viņš ir mans "mīļotais ķieģelis" ir ar mani. Tad var saprast vai tas ir kādas jaunas lietas celšanai paredzēts ķieģelis vai tāds, kuru mest pār plecu tālu projām, vai atdot kādam citam. Ja esi vācējs pēc dabas, šī atbrīvošanās no ķeģeļiem ir grūta ar tādu klusu apziņas čukstu "padomā, ja nu kādreiz noderēs". Tad vienīgais mierinājums ir sev  un ķieģelim pateiktie Vārdi: "Tagad! Kam tu/es deri tagad? Ko es varu darīt ar tevi/sevi tagad?"

Tu izvelc tādu skaistu dzeltenu ķieģeli kā pati Saule un skaties, ka to sauc par dzīvo nebeidzamo saskarsmi, jeb moderni - komunikāciju. Šis saka: "Ir jau forši, ka Tu komunicē ar cilvēku grupām, dod labus padomus tiem, kas tos prasa, uzklausi grūtdieņus un runā par lielisko jābūtību, bet..., mīļā, tas nevar būt tik fragmentāri, tas nevar būt tik cikliski. Nu, jā, es tev piekrītu, ka cilvēki mūsdienās ir dikti "iečaulojušies" un nemaz nav gatavi tik brāzmainām uzrunām un interesei, lai arī no sirds, bet... Viņi taču nekad neiemācīsies sarunāties, ja tu nebūsi viņu sarunu biedrs  un sarunas uzsācējs pēc iespējas biežāk! Labi, mīļā, es jau zinu, ka arī Tu gribi sevi pasaudzēt un būt neuzbāzīga, taktiska un runāt tikai to ko vajag un kad vajag.... Bet, piedod, tas ir jānopelna runājot 100tiem  reižu arī tikai tāpēc, lai runātu, taptu uzklausīta, lai varētu jautāt un saņemt atbildes. Runāt pat tad, ja tev neviens nepiekrīt un negrib tevi pat sadzirdēt. Runāt, klausīties un sadzirdēt! " Un redzi zeltainais ķieģelis savu pateicis pārvēršas par zeltainu zvaniņu, kuru vari noglabāt sev kabatā.

Otrs ķieģelis ir tāds eleganti "apdauzīts" un apdrupis. Un no viņa atskan nu... teiksim, tādas ne visai patīkamas lietas: "Savā ziņā tu esi maita! Neapvainojies, mīļā, bet esi.... Bieži  vien tu sēdi kā tāda skopa kuce uz savu Dieva dāvanu siena kaudzes un "ne otram dod, ne pati ēd". Saprotu tevi, kad saki, "ka līdz vēmienam ir apriebies kaisīt cūkām priekšā savas pērles un citus labumus", bet padomā pati - vai tu tās pērles un dimantus sevī ieliki, un kas tev dod tiesības kā tādam lopkopības ekspetam kādu/ kādus par cūkām dēvēt? Pati jau nesāc justies kā tāda cūka, kas gaida savas pērles un dimantus sev priekšā? Mīļā, atrod laiku savā Amoka skrējienā un  izšķiro savu siena, dimantu un perļu kaudzīti! Esmu noguris no tā, ka tu pieskrien, pagrāb, aizskrien un pēc tam, pēc kāda laika atvelcies raudādama par to, ka jūties tukša, iztukšota, izdegusi.... Kamēr tu nenovērtēsi Visu, kas tev ir, un nesajēgsi ko ar to visu darīt, lai no tā taptu labums pasaulei, kurai varbūt nav tik augsti kvalitātes kritēriji un prasības kā tev pašai, tikmēr tu tikai "pa dzīvi grābstīsies". Nu, labi, vari jau neatkāpties no tām kvalitātes prasībām, bet ņem un lieto savas bagātības pasaules labuma celšanai. Un labi tad būs arī tev pašai!" Tagad tu raudi, tu dusmojies, tu gribi aizmest šo ķieģeli, bet.... Ja paturi - tas pārvēršas par skaistu vecu ādas maciņu, kuram noteikti ir vieta tavā kabatā.
Trešais ķieģelis vispār ir šausminoša paskata. Vietām saskrāpēts ar dziļām švīkām, aplipis ar dažādām līmmasām, nosmērēts ar kvēpiem, rūsu un .... sūnām. Krāsu un faktūru pārbagātība! Kā tāda veca un daudzcietusi sirds. Un balss tāda klusa un maiga sāk savu stāstu: "Piedod, piedod, piedod, ka es tā izskatos. Piedod, ka esmu tik nožēlojams. Bet tu pati savā sirdī esi tieši tāda pati kā es. Tada pati. Labi, neraudi, mitrums ir laba vide sūnu augšanai. Apsūnosi kā es. Vai zini kāpēc es tagad tieši tā izskatos? Nu nav uz pasaules vēl radīts tāds ķieģelis, kas der visiem un visur.... Kur tik tu mani neesi iekšā mūrējusi, cerot, ka tieši te ir mana vieta. Ka tieši te es iederēšos. Vai tu vispār kādreiz esi padomājusi kāpēc kaut kur mani ir jāiemūrē? Reizēm man šķiet, ka tu meklē tieši caurumus, kurus varētu aizlāpīt, drupas, kuras varētu restaurēt, bet neko pamatīgu, stabilu un skaistu.Tāda "pasaules lāpītāja" Tu esi un es - tavs "mūžīgais ielapiņš". Jā, pēc tavas saprašanas Viņi ir tie skaistie torņi, grimušās pilis un mājīgās būdiņas, kuras tu varēsi gaismā nest un augšup celt ar savu mūžīgo ķieģeļa spēku. Un tā nopietnība un smagums manī ir iz tevis. Vai tiešām nevar drusku vieglāk? Vi varētu drusku bezbēdīgāk un maigāk? Un, ja es tev kaut vēl mazlietiņ esmu vajadzīgs, notīri mani, aizlipini švīkas un  ņem mani par savas dzīves pamatu vislabāko un skaistāko ķieģeli tieši savam tornim, savai pilij un savi mīļajai būdiņai. Un tici, citi ķieģeļi nespēs atturēties man pievienoties dēļ mana skaistuma, gudrības un Mīlestības ." Tu sēdi un tīri savu ķieģeli, ārstē viņa švikas un... tas pārvēršas par mirdzošu dimantu. Dimantu tavai skaistajai rotai.

Ceturtais ķieģelis ir tik gluds un skaists kā tikko no veikala. Tik nesaprotams un pārlieku pareizs, ka tīri bail paliek. Skaļa un strikta balss saka: "Pamēģini tikai mani aiznest atpakaļ uz turieni no kurienes es nāku. Nu un tad, ka tu nesaproti kāpēc es esmu tik skaists. Ir jau forši, ka dzīves pieredze ļauj stāstīt skaistus stāstus un dot gudrus padomus, bet kas gan ir pieredze? Pieredze ir tas, kas jau reiz ir noticis un atstājis vai nu kaut ko labu  vai ne tik labu tavā dzīvē. Ja tu tikai zinātu cik ļoti mani reizēm mēdz kaitināt tavas šaubas un aizdomīgums, tava shēmošana un prātošanā "kā būtu, ja būtu". Nekā nebūtu, jo ir tā kā ir tagad! Beidz taču vienreiz rakāties tajā, kas ir aizgājis. Dzīvo tagad un esi tagad! Dari tagad un deri tagad! Cilvēki tā nedara, jo prātīgi ir domāt par nākoti un tev jau tagad pārmet, ka dzīvo tikai šodienai un neko daudz no pagātnes pieredzes šodienai nelieto? Nu esi taču beidzot pati! Tad katra tava dzīves diena būs tik skaista un daudzsološa kā es - jaunais ķieģelis. Es varu iederēties tik daudzās  lietās un vietās par kurām neviens vēl nav atskaiti rakstījis. Iederies arī tu kā brīnišķi spirdzinoša ūdens šalts dzīves rutīnas tuksnesī. Un, ja arī tevi kāds gribēs aiznest vai pasūtīt atpakaļ uz turieni, no kurienes tu esi nākusi, apskauj šo neprāti un parādi, ka katru dienu uz šo veco pasauli var paskatīties ar pilnīgi jaunu skatu. Ka var pasaulei piedērēt un tajā iederēties pilnīgi jaunā veidā!"  Tu lēnām berzē ar pirkstiem jaunā ķieģeļa gludos sānus un pēc mirkļa tev saujā guļ atslēgas. Ko ar tām var atslēgt? Jāceļas un jāiet meklēt!



Piektais ķieģelis ir kā no akmens. Akmens ķieģelis. Drrrrrausmīgi smags, bet ar tādām laika nogludinātām šķautnītām un sāniem. Dzidra balss saka: "Sveika, saimniecīt, es esmu tavas bailes! Tāds visu tavu baiļu koncentrātiņš mazā formā. Sensenu baiļu un nesenu baiļu samudžinājums. Tu man esi gudriniece. Ne reizi vien esmu dzirdējis tevi sakām, ka "baiļu nav mīlestībā, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes.... "  Nu kā redzi, ja jau es te gozējos tāds vēss, smags un gluds, tad kā īsti ir ar to tavu Mīlestību? Labi, nevajag jau uzreiz saļimt bezspēkā un noķert depresiju. Nav nekāda jēga vaimanāt par dzīves bezjēdzīgumu, "pasaules aukstumu" utt.
Nav jēgas. Skaistulīt, ja tu nesāksi praktizēt mīlestību dzīvā veidā nevis vārdos, es no tevis nekad neatstāšos. Vārdus es švaki saprotu, mani sadalīt var tikai ar darbu - mīlestības darbu." Šausmīgi smago akmeni nolikusi priekšā tu sēdi un .... meklē sevī mīlestību. Akmens ķieģelis saules siltajos staros paliek arvien siltāks un siltāks. Apliec abas plaukstas ap akmens siltajiem sāniem un ... pēkšņi tavā plaukstā ir gredzens. Bezbaiļu un mīlestības gredzens.

Šodien ķieģeļu maisiņš ir tukšs. Tavā kabatā ir zvaniņš, maciņš, dimants, atslēga un gredzens. Ķieģeļu vairāk nav, bet ir ķieģeļu atstātās veltes. Un tā vienmēr - parasti lielākos dārgumus un gudrības var atrast tieši tur, kur liekas esam tavas lielākās bēdas, sāpes un smagums. Tieši tur tie ir, ja dienās, kad kājas ļimst un galva griežas, atrodi Laiku, lai aprunātos ar Saviem Ķieģeļiem no līdzi velkamā maisiņa.

P.S. Tā ir vienkārši brīvas rakstīšanas meditācija, lai kaut ko jaunu uzzinātu par sevi. Tas prasa visu sajūtu pieslēgšanu, iztēli un saņemšanos veltīt tam laiku. Efekts parasti ir labs. Iesaku!