Mūsu dzimtas Iedvesmojošie Radinieki iz senlaikiem

Brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes

 

Sarakstījuši "Mērnieku laikus", pirmo romānu latviešu literatūrā.

"Kalna Kaibēnos" kopš 1929. gada atrodas brāļu Kaudzīšu muzejs - pirmais memoriālais muzejs Latvijā. 

Reinis Kaudzīte (1839-1920)

 

"Filozofs zemnieku svārkos", tā Reini Kaudzīti dēvējis Atis Kronvalds. Un ne velti - Reinis Kaudzīte, pat Eiropu apceļodams, esot staigājis savos piebaldzēna svārkos. Te jāpiebilst, ka tālajā 19. gadsimtā brāļi no dzimtās Piebalgas uz Eiropu devās kājām, līdzi ņemot vien trīs lietas - spieķi, koferi un cepuri. 1889. gadā viņi apskatīja Eifeļa torni un pasaules izstādi Parīzē, aizceļoja pat līdz Sicīlijai dienvidos un Somijai ziemeļos.

Reinis Kaudzīte dzimis 1839. gada 12. maijā Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta "Madaros", skolu nav apmeklējis. No 17 gadu vecuma dreijājis vērpjamos ratiņus un vedis uz tirgu pārdot. 1867. gadā kļuvis par "Kalna Kaibēnu" pagastskolas ēkas pārvaldnieku un skolotāju, mācījis ģeogrāfiju un ticības mācību. Vairākos rakstos aizstāvējis latviešu zemnieku un latviešu valodas tiesības, vērsies pret vācu mācītāju tieksmēm uzkundzēties latviešu tautai par tās "dabiskajiem vadoņiem", polemizējis ar mācītāju T.Dēbneru.
Ž. Ž. Ruso ietekmē sarakstījis apmēram 900 aforismu. Sarakstījis mācību grāmatas "Bībeles stāsti tautas skolām", "Garīgs skolas draugs", "Ģeogrāfija tautas skolām". 19. gadsimta 80. gados savā pusē ticis cienīts un mīlēts - kļuvis par sava pagasta vecāko.

1880. gadā Reinis "Kalna Kaibēnus" nopirka. No 1904. gada uzturējās dažādās vietās - Rīgā, Siguldā, Cēsīs u.c., no 1913. gada Neibādē (tagad Saulkrasti), kur iegādājās nelielas mājas un mūža pēdējos gadus nodzīvoja kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi. 1920. gadā Reinis atgriezās pie brāļa Matīsa "Kalna Kaibēnos", kur nomira tā paša gada 21. augustā. Apbedīts Vecpiebalgas Vidus kapos. 

Matīss Kaudzīte (1848-1926)

 

Matīss Kaudzīte dzimis 1848. gada 18. augustā Vecpiebalgas pagasta "Madaros". Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, nokārtojis mājskolotāja eksāmenus un no 1868. gada strādājis par skolotāju "Kalna Kaibēnu" pagastskolā (no 1882. gada Ogrēnskolā), līdz 1911. gadā aizgājis pensijā.

Vecpiebalga 19. gadsimta beigās kļuva par ievērojamu latviešu kultūras dzīves centru, un savi nopelni šajā ziņā ir arī Matīsam Kaudzītem, kurš sekojis jaunajām strāvām latviešu kultūras dzīvē un rūpējies, lai Vecpiebalgano tām neatpaliktu. Viņš nodibinājis Vecpiebalgas dziedāšanas biedrību kopā ar Ausekli, Andreju Pumpuru, Ati Kronvaldu, ārstu Jāni Jurjānu (Jurjānu Andžu), skolotājiem Andreju Stērsti un Jēkabu Pilsātnieku organizējis literāru pulciņu. Matīss Kaudzīte 1894. gadā nodibinājis un vadījis arī Vecpiebalgas patērētāju biedrību un krājaizdevu sabiedrību.

1915. gadā Matīss devies bēgļu gaitās uz Petrogradu, Latvijā atgriezies 1917. gadā. Publicējis grāmatas "Atmiņas no "tautiskā laikmeta" un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem" (1-2, 1924), "Vecpiebalga" (1926), romānu "Jaunie mērnieku laiki" (1-4, 1924-1927, nepabeigts), mākslinieciski romāns nav izstrādāts.

Matīss Kaudzīte miris 1926. gada 8. novembrī "Kalna Kaibēnos", apbedīts Vecpiebalgas Vidus kapos.